Piedāvājam jums interviju ar ilgadēju Latvijas nacionālās izlases aizsargu Artūru Zakreševski. Artūrs ir "JDFS Alberts" treneris, kā arī šobrīd kandidē uz Latvijas Futbola federācijas Jaunatnes futbola attīstības komitejas priekšsēdētāja amatu. 

Sāksim uz pozitīvu atmiņu nots – kādi ir Jūsu futbolista karjeras spilgtākie mirkļi?

- Ja skatāmies hronoloģiskā secībā, tad pirmais lielais notikums bija debija Latvijas PSR līgā. Tas notika 15 - 16 gadu vecumā, pārstāvot mana tēva trenēto „Alfa” (klubs lielākos panākumus izcīnīja spēlējot ar nosaukumu „Elektrons”). 18 gadu vecumā - 1989.gadā, pirmo reizi kļuvu par Latvijas čempionu. Jāatzīst gan, ka man kā jaunietim nebija pārāk liela loma komandas spēlē.

Īpašs bija arī pirmais čempionāts pēc neatkarības atgūšanas, kad „RAF” sastāvā pārspēlēs par zeltu piekāpāmies „Skonto” (2:3). Dienā pirms fināla biju mazliet apslimis, kā rezultātā treneris mani neizlaida laukumā; par to es biju nikns. Sezonas gaitā divas reizes „Skonto” bijām apspēlējuši un abās spēlēs biju pamatsastāvā.

Tad jau nāk prātā debija Latvijas izlasē. Tas notika „Latvijas Universitātes” stadionā pret Igaunijas valstsvienību (1995.gada 19.maijs)  Baltijas kausa ietvaros. Debija gan nebija tik spilgta kā pirmā spēle EČ kvalifikācijas turnīrā, kad izbraukumā 2:1 uzvarējām Ziemeļīriju. Izdevās trīs spēļu uzvaru sērija – pēc Ziemeļīrijas pieveicām Austriju un trešajā spēlē Lihtenšteinu.  Pret Lihtenšteinu es gan nespēlēju, jo tika uzskatīts, ka nepieciešams uzbrūkošāks sastāvs. Nezinu, vai vēl kādu reizi ir bijis tā, ka uzvaram trīs spēles pēc kārtas…

Lieliskas ir atmiņas par piedalīšanos 2004.gada Eiropas čempionātā. Uz laukuma sanāca pabūt tikai pirms un pēc spēlēm, bet, neskatoties uz to, biju laimīgs tur atrasties.

Labi atmiņā palikusi arī pēdējā spēle izlasē – 2007.gadā „Skonto” stadionā tikāmies ar spāņiem. Viņi vēl nebija Pasaules un Eiropas čempioni, tomēr sastāvs bija ļoti zvaigžņots, piemēram, vārtu guvēji bija Šavi un Davids Vilja. Parādījām ļoti labu sniegumu un izveidojām arī vārtu gūšanas iespējas, ar kurām pēdējā laikā izlasei ir problēmas. Par karjeru man ir spilgtas un interesantas atmiņas, katrā ziņā ir ko atcerēties.

Ar kuru pārinieku aizsardzībā Jūs jutāties visdrošāk?

- Esmu spēlējis pie divām aizsardzības sistēmām. Praktiski visi PSRS laikos spēlēja ar pēdējā aizsarga libero funkciju. Tas ir – trīs aizsargi sedza personīgi pretinieku spēlētājus un pēdējais pārvietojās bīstamajās zonās. Latvijas futbolā to izmainīja Gērijs Džonsons (Latvijas nacionālās izlases treneris no 1999. līdz 2001.gadam), kad man jau bija 29 gadi. Viena lieta ir spēlēt pēc vienas shēmas, cita lieta ir spēlēt pēc otras. Pa vidu es vienu sezonu nospēlēju kā balsta pussargs un vienu kā uzbrucējs. Šī pieredze man palīdz tagad trenera darbā, jo no savas pieredzes zinu kā kurā pozīcijā darboties.

Ja runājam par pāriniekiem, tad sadarbība ir svarīgāka jaunajā modelī, kad visi aizsargi spēlē līnijā bez pēdējā libero aizsarga. Pēc taktikas maiņas ilgāku laiku pavadīju „Skonto” un varētu teikt, ka ar tā laika komandas biedriem arī labāk sapratos, piemēram, Mihailu Zemļinski, Mantu Samusevu, Ignu Deduru, Jozefu Pjačeku.

Būdams „JDFS Alberts” treneris, Jūs esat arī 1. līgas spēlētāju pieteikumā. Vai skatītāji varētu ieraudzīt laukumā tādu dueli kā Zakreševskis – Rimkus?

- Pērn, kad spēlēju, izcīnījām 7 uzvaras pēc kārtas. Kopumā es vismaz 10 spēles nospēlēju. Nevienu spēli neaizvadīju no zvana līdz zvanam - devu iespēju jaunajiem, jo gribās, lai viņi progresē. Gāju laukumā, lai viņiem būtu drošības un stabilitātes sajūta. Jāatzīst, ka spēles laikā ir vieglāk arī pakoriģēt aizsargu līniju – rādot uz maketa, tas ir viens, bet esot blakus laukumā, tas ir kas cits. Buči uz naglas nav uzkārti. Ja komandai būs kāds neveiksmīgāks posms un pats jutīšos labi, tad arī kādā spēlē varētu iziet laukumā. Teorētiski varētu arī sanākt duelis pret „Skonto” un Vitu Rimku.

Vai bieži ar saviem audzēkņiem Jūs dalāties pieredzē un stāstiet piemērus no savas karjeras?

- Principā jā. Visu laiku stāstu, ka vienalga pret ko spēlēsi, nevajag iziet laukumā ar domu “ka tik mazāk ielaist”. Iespējams, ka mēs savulaik tikām uz Eiropas čempionātu, jo lielākā daļa komandas spēlētāju pret jebkuru pretinieku laukumā gāja ar cieņu, bet tajā pašā laikā mums bija pārliecība, ka varam viņiem sagādāt neērtības un varam arī viņus vinnēt. Futbols ir demokrātiska spēle, tur ir vieta visiem - gan maziem, bet ātriem, gan ne tik ātriem, bet tajā pašā laikā izturīgiem. Galvenais ir nebaidīties no pretinieka.

Artūrs Zakreševskis 2007. gadā pēdējā spēlē Latvijas nacionālās izlases sastāvā pret Spānīju. 

Jūs esat izvirzījis savu kandidatūru Latvijas Futbola federācijas (LFF) Jaunatnes futbola attīstības komitejas vadītāja amatam. Kādēļ spērāt šādu soli?

Šobrīd ir pieteikušies trīs kandidāti, un visi jau tagad esam šajā komitejā, kuras priekšsēdētājs ir Ģirts Mihelsons (komitejas sastāvs). Jaunatnes futbola attīstības komitejā lēmumi dzimst spraigu diskusiju rezultātā, bet LFF valdē nereti tiek pieņemti pilnīgi citi lēmumi. Nezinu konkrētus iemeslus, kādēļ tā notiek. Iespējams, ka LFF valdei netiek sniegts pilns lēmums, kas pieņemts komitejā, vai arī tiek ņemtas vērā tikai priekšsēdētāja domas. Problēma ir tajā, ka tas, kas notiek Jaunatnes futbola attīstības komitejā, netiek protokolēts. LFF valdē liela teikšana ir arī sporta direktoram Dainim Kazakevičam, tomēr viņš mūsu sēdēs vairāk nepiedalās, kā piedalās. Galu galā viņš nezina, ko mēs esam nolēmuši, un, bez apspriešanās ar mums, valdē bīda savas idejas.

Ir svarīgi, lai lemšanas procesos piedalās visu reģionu pārstāvji un šie lēmumi tiktu arī ņemti vērā. Es labprāt ieviestu to, lai Jaunatnes futbola attīstības komitejas sēdes tiktu filmētas un tās pēc tam būtu visiem brīvi pieejamas.

Vai Jūs esat gatavs cīnīties līdz galam un neatsaukt savu kandidatūru, kā tas nereti ir noticis?

- Nekas nespēs mainīties šajās pāris nedēļās. Es ilgstoši piedalos jaunatnes futbolā gan kā treneris, gan pēdējā laikā kā organizators. Uzskatu, ka man ir pietiekama pieredze, lai veiksmīgi pildītu šos pienākumus.

Jūs darbojaties „JDFS Alberts” vadībā, kas šobrīd ir sasāpējušākie jautājumi?

- Rīgā ir viena organizācija – „Rīgas Futbola skola”, kurai ir visas privilēģijas, bet tā nestrādā ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi. Ir vairākas lielas privātās organizācijas - „JFC Skonto”, „FS METTA”, „Šitika FS”, „Dinamo”, „Super Nova” un mēs - „JDFS Alberts”, kuras faktiski spēlē Rīgā, bet infrastruktūras iespējas ir nepietiekamas, īpaši ziemas laikā. Sintētiskie laukumi ir salikti, bet ne visur tie tiek tīrīti. Praktiski mēs paši esam gatavi tīrīt tos laukumus, bet mums to neļauj darīt. Ziemā mēģinām tikt arī sporta zālēs, bet tur atkal ir savas problēmas. Spēlēšana tajos nereti tiek atteikta ar argumentiem, ka futbolisti salauzīšot sienas, inventāru utml. 

Saistībā ar laukuma apsaimniekošanu LFF ar Rīgas domi ir noslēgusi trīspusējo līgumu. Rīgas dome katru gadu nosaka to, kas būs īrnieks. Ar Rīgas domi ir jārunā par šī līguma mainīšanu vai papildināšanu. Arī nākamgad tiks atklāti divi laukumi, tādēļ šis jautājums ir jāatrisina, lai netiktu likti šķēršļi šo laukumu izmantošanai.

Kad LFF noslēdza līgumu ar Rīgas domi, mums praktiski dubultojās maksa par laukumu izmantošanu. Rīgas dome dod iespēju uzklāt laukumus, sagatavo ģērbtuves, sagatavo vietu kur uzklāt segumu un iekārtot apgaismojumu. Saprotu, ka izdevumi bija lieli, bet vai tas tiešām ir jāatpelna uz bērnu rēķina?

Arī reģionos ir vietas, kurās sintētiskos laukumus ziemā neatļauj izmantot. Ja mēs neattīstīsim infrastruktūru, tad ir naivi cerēt, ka mēs varēsim sacensties ar TOP izlasēm. Cerams, ka federācijā starp prioritātēm būs arī ziemas haļļu celšana. Par to jācenšas vienoties augstākajā līmenī.

Vai esat tikušies ar Rīgas domi un runājuši par šiem jautājumiem? Kādu atbalstu saņemat no tās?

 - Nesen bija Rīgas Futbola federācijas kongress, kurā tika izveidota darba grupa, kurā esmu gan es, gan, nu jau bijušais atbildīgais par infrastruktūru Rīgā – Ģirts Mihelsons. Tieši viņa vadības laikā tika dubultota samaksa par laukumu izmantošanu. Tagad Rīgas FF valdē ir Haralds Gudermanis, ceru, ka viņam izdosies atgriezt maksu par laukumu iepriekšējā līmenī.

Kā organizācija, kas strādā ar bērniem, mēs saņemam atlaidi sporta zālēs. Varam arī piedalīties konkursos par nometņu organizēšanu un saņemt līdzfinansējumu. Pērn mūs visur gan atraidīja, par iemeslu minot kādu 20 eiro lielu parādu, kaut gan kopumā domei par infrastruktūras izmantošanu bijām samaksājuši apmēram 20 000 eiro. Par nometnēm, savukārt, pateica, ka nav pietiekami daudz pieredzes. Arī tas ir dīvaini, jo pati Rīgas dome organizēja kursus, kurus izejot cilvēks saņem sertifikātu, bet arī tas neko nedod, jo trūkst pieredzes.

Vai „Rīgas Futbola skola” kropļo konkurenci starp futbola skolām?

- Dīvaina ir nostāja, ka Rīgas dome īpaši atbalsta vienu skolu. Vai tad pārējās skolās trenējas bērni, kas nedzīvo Rīgā un kuru ģimenes nemaksā šeit nodokļus? Ja tik un tā vecāki pie mums ved bērnus un maksā lielāku līdzfinansējumu, tātad tas nozīmē, ka mēs strādājam pietiekami labi. Domāju, ka būtu labs variants kā parastajās skolās, kad nauda seko skolēnam. Ja Rīgas dome atbalsta vienu skolu, tad lai atbalsta visas, kas var nodrošināt nepieciešamos standartus. Naudu varētu piešķirt arī kā atlaidi par infrastruktūras izmantošanu.

Artūrs Zakreševskis "Skonto" sastāvā cīņā ar "FK Ventspils" uzbrucēju Vitu Rimku.

Jūsu izglītība ir saistīta ar ekonomiku, jautājums saistībā ar to – kā veidojas „JDFS Alberts” budžets?

- Lielākā nasta gulstas uz vecāku pleciem. Trešo gadu saņemam LFF atbalstu kā akadēmija, pagaidām gan kā B statusa akadēmija. Tas nozīmē, ka trīs gadu laikā esam saņēmuši vairāk kā divas reizes mazāk finansējumu kā A statusa akadēmijas. Reizēm kāda privātpersona vai uzņēmums veic arī ziedojumus. Šogad saņēmām 5 400 eiro par mūsu audzēkni – Kristapu Liepu, kurš pārcēlās uz „Rīgas Futbola skolu”. Varam tad salīdzināt – par mūsu labāko audzēkni saņēmām šādu summu, bet par infrastruktūras izmantošanu pērn samaksājām 45 000 eiro.

Kāds būtu pareizais ceļš, kā celt jauniešu futbola līmeni ne tikai Rīgā, bet arī reģionos?

- Būtu nepieciešamība celt treneru kvalifikāciju. Mazāk apdzīvotās vietās ir grūti izveidot konkurētspējīgas komandas tajā vecumā, kurā jau jāpāriet uz lielajiem laukumiem. Viens no risinājumiem būtu futbola internātu izveidošana reģionu centros. Visiem ieinteresētajiem ir jānāk kopā un jādiskutē par kopēju futbola stratēģijas izveidi valstī. Esmu par demokrātiju, tādēļ visi viedokļi tiktu ņemti vērā.

Jāskatās arī jauniešu izlašu līmenī. Labi, ka tagad ir reģionu izlases, tādejādi tiek apskatīts lielāks skaits bērnu. Bet nereti saskaramies ar situāciju, kad šķietami labākie spēlētāji savās vecuma grupās netiek izsaukti uz izlasēm. Gadu no gada tiek izsaukti vieni un tie paši sava vecuma jaunieši. Netiek sekots līdz tam, kurš “no malas” ir vairāk progresējis. Tādejādi no konkrētajā gadā dzimušajiem jau jauniešu vecumā tiek ierobežots spēlētāju skaits, kas spēlē izlasēs, savukārt, vēlāk, daļa no šiem spēlētājiem pamet futbolu pavisam un galu galā spēlētāju skaits sarūk. Lielākā vecumā ielēkt izlasē jau ir grūtāk, jo ir mazāka pieredze un lielāks uztraukums.

Vezumu vieglāk ir vilkt komandā, vai Jūs esat runājis ar abiem prezidenta kandidātiem?

- Krišjānis Kļaviņš divas reizes ir ticies ar mani un „JDFS Alberts” valdes priekšsēdētāju Olafu Pulku. Pirmā tikšanās bija decembrī, kad viņš aicināja atbalstīt savu kandidatūru. Valdē nospriedām viņa kandidatūru tajā brīdī neatbalstīt, jo viņam nebija sagatavota jaunatnes futbola programma. Otrreiz tikāmies šajā nedēļā, viņš izstāstīja savus jaunumus, bet solīto programmu vēl neesam saņēmuši (intervija norisinājās 04.04.2016.). Otrs kandidāts Guntis Indriksons ir izrādījis vēlmi tikties un domājams, ka tikšanās notiks nākamajā vai aiznākamajā nedēļā.

Ar Artūra Zakreševska programmu LFF vēlēšanām varat iepazīties -> šeit.

Kandidāta video intervija. - >

Lai pievienotu komentārus, nepieciešams ielogoties